2009. gada 31. janvārī Latvijas radio 3 Klasika sestdienas opervakarā plkst. 21.00 tika raidīts Džakomo Pučini operas Bohēma 1964. gada ieraksts ar Jāni Zāberu Rūdolfa lomā, kuru viņš dziedāja itāliski pretēji pārējo kolēģu latviešu valodai, jo tolaik nebija pieņemts operas iestudēt oriģinālvalodā. Foto: dziedātājs Rūdolfa lomā (no D. Mazvērsītes arhīva)
„Rūdolfa loma ir Zābera daiļrades firmas zīme un kvintesence vienlaikus. Tajā viņš uzstājas vai visā plašajā Padomju Savienībā, un jaunā dzejnieka – sapņotāja liriskais tēls lielā mērā atbilst paša dziedoņa atklātajam un sirsnīgajam pasaules redzējumam, turklāt Rūdolfa mirkļa aizrautība, dedzība un temperaments bija ļoti raksturīgi arī Jānim pašam. Slavenās 1. cēliena ārijas do patiešām nekādas grūtības dziedonim nesagādā – interesanti, ka Zābers Rūdolfa partiju dziedājis tikai un vienīgi itāliešu valodā, līdz ar to varbūt mazliet savādi ir klausīties, kā viņa draugi savas replikas dod latviski, kamēr viņš sarunu turpina itāliski.
Salīdzinot vairākas Rūdolfa ārijas versijas, top skaidrs, ka
izcilais tenors skrupulozi pieturējies pie sava Milānas vokālā pedagoga norādēm
un absolūti atturas no jebkādas improvizācijas. Tas attiecas uz vokālo
priekšnesumu, kamēr skatuviski, protams, viņam nācās iejusties visdažādākajos
variantos, jo Bohēmas izrādēs viņš
vairākkārt viesojies Tbilisi, Novosibirskā, Viļņā un citur vietējos iestudējumos,
un arī Rīgas izrādēs Zābers dziedājis kopā ar dažādām partnerēm Mimī lomā, no
kurām viņam viena no simpātiskākajām laikam bijusi gruzīnu izcelsmes dziedātāja
Medeja Amiranašvili. Viņa, savukārt, savu lomu dziedāja krievu valodā, kas,
mākslinieku jūtu kvēles iespaidā, protams, neliekas būtiski[1].
Viņa, kas Mimī lomā viesojusies dažnedažādos operteātros, Zāberu uzskatīja par
vislabāko partneri:
„Tas bija Rīgā. Pirmo reizi (domājams, 1966. gada 16.II –
D.M.) dziedāju kopā ar Jāni Zāberu. Uznāku uz skatuves. Rūdolfs, mani ieraugot,
uz mirkli sastingst, tad viņa seja, visa būtne izstaro prieku, līksmi. Viņš
atkāpjas, skatās uz mani un tikko dzirdami čukst: „Jūs man tā patīkat!” Visā
dziedājumā viņš ir poētisks, mīlošs dzejnieks. Sapņains un reizē ekspresīvs. Ar
milzīgu temperamentu un tajā pašā laikā samtaini glāsmains, uzticīgs un patiess
kā bērns, neviltots priekā un bēdās. Un no pirmā mirkļa es viņam ticēju,
aizmirsu, ka atrodamies uz skatuves. Liekas, nekā pat neredzēju, tikai
klausījos viņa brīnišķīgajā balsī, apburošajā tembrā. Pēdējā cēlienā, Mimī
nāves skatā, viņš bija nometies manā priekšā uz ceļiem. Dzirdot viņa sāpju
aizlauzto balsi, sirds sažņaudzās, acīs spiedās asaras… Tā bija neaizmirstama
izrāde. Priekškars aizvērās, mūs apsveica. Jānis Zābers vēl nespēja atgriezties
dzīvē. Klausītāju sarīkotās ovācijas viņš ne mazākā mērā neattiecināja uz sevi,
bet, cieši saspiedis manu roku, atkārtoja: „Tas viss jums, Mimī!”[2]”
Rīgas iestudējumu veidoja režisors Jānis Zariņš, kura
rokrakstam allaž bijis raksturīgs reālistisks norises redzējums.”