2011. gada 25. jūnijā
no plkst. 21.00 Latvijas Radio 3 Klasika skanēja Arvīda Žilinska operas Zelta zirgs 1965. gada ieraksts ar Jāni
Zāberu Antiņa lomā. Foto: Jānis Zābers un Auguste Klinka (Saulcerīte).
„Kad 1964. gada 14.oktobrī beidzot Operas mākslinieciskā
padome apstiprināja lomu sarakstu, protams, nevienam nebija šaubu, ka Jānis
Zābers Antiņa – Saulveža lomai ir kā radīts. Stalts, gaišs, labsirdīgs, tobrīd
jau pats kļuvis par tautas gara gaismas simbolu. Nu viņam atlika tikai
augšāmcelt Saulcerīti un atdot latviešiem viņu laimi.
Operas vienkāršā muzikālā valoda izrādījās teātrim milzīga
veiksme – uz Rīgu no malu malām plūda ļaužu masas – kolhoznieki sagrabējušos
autobusos vai pat kravas automašīnās, skolnieki veselām klasēm. Beidzot opera
no tempļa izredzētajiem kļuva par izklaidi darbaļaudīm, un mēlneši drīz vien to
nodēvē par Zelta zirga vārdā nosaukto operas un baleta teātri!
Antiņa lomas galvenie numuri ir ārija Ak, tu tētiņ 1. cēlienā un Sirds
kā uguns augšā cēla 2. cēlienā, kas ir vienas no skanīgākajām un
populārākajām latviešu operas literatūras lappusēm, kā radītas Zābera
liriskajam tenoram. Stāsta, ka Žilinskis sākotnēji Antiņa partiju rakstījis
izteiktajam liriķim, tenoram Edgaram Plūksnam, tomēr pa to laiku teātrī jau
bija nomainījušās paaudzes, bet viss izdevās lieliski, jo šī loma Jānim
piegulēja kā uzlieta. Zābers gan dažreiz sūdzējies, ka pēc Antiņa esot gluži
bez balss (balss esot „nosēdusies”) – partija rakstīta samērā augstā tesitūrā
un prasa lielu dziedātāja atdevi, turklāt gandrīz bez pārtraukuma jāatrodas uz
skatuves.
„Visspilgtāk man atmiņā palikušas A.Žilinska operas Zelta zirgs izrādes, kurās dziedājām
kopā ar Jāni. No pirmās izrādes pirms skata Stikla kalnā es ar viņu centos
norunāt: „Kad nesīsi mani lejā, pēc pirmajiem pakāpieniem liec zemē, es pati
nokāpšu.” Parasti ar partneriem vienojos līdzīgos gadījumos. Arī Jānis piekrīt:
„Labi, labi, labi!” Viņš paņem mani uz rokām un nes lejā. „Nu, Jānīt, laid!”
saku, kad tiekam vajadzīgajā vietā. Bet Jānis neklausa. Uz viena pakāpiena
viņam kāja kaut kur aizmetas, bet viņš noturas, tad lēnām, lēnām nokāpj. „nu,
vai tad tā bija norunāts,” rājos, „būtu abi nokrituši.” – „Bet viss taču
kārtībā!” viņš aizstāvas. Un arī nākošajās reizēs Antiņš paņem savu Saulcerīti
un neatlaiž, līdz laimīgi nokāpis no Stikla kalna.[1]”(Auguste
Klinka)
„Vēl tagad ar smaidu atminos vienu kopīgi dziedātu A.Žilinska
operas Zelta zirgs izrādi. Ka Jānis
mēģināja uzmundrināt, zinādams, ka dienā manu ceļu šķērsojusi negaidīta bēda!
Tajā brīdī, kad Saulvedis liecas pāri Saulcerītes zārkam, es pēkšņi dzirdu Jāni
(nevis Saulvedi) čukstam: ”Neaizraujies ar gulēšanu. Aizmigsi pa īstam, sāksi
spārdīties un tad, kas zina, izsitīsi man vēl kādu zobu. Kā tas es ar šņācošām
skaņām varēšu nodziedāt savu bel canto. Vai tu re, pakrūte arī tev sāk jau
cilāties…”
Tā Jānis mani centās toreiz sasmīdināt Stikla kalnā,
palīdzēja grūtā brīdi.[2]”
(Vera Davidone)”